Guest
#kasparsdimiters Подстрочник тут: SVĒTKU SVEICIENS JEB 42 PANTI MĪLOŅIEM* Rakstīts Ojāra Vācieša 90-tajā dzimšanas dienā Kas tie, kas tā mīl šo valsti, Ne zemi šo mīlot, ne tautu? Ja spētu, tie dižozolus Ar saknēm no zemes rautu. Tie pārdotu visu, kam cena, Dižkokus zāģējot dēļos. Pēdējos tautiešus guldot Pat ne šķeldes, bet pabiru pēļos. Uz cerību asaru lāsēm Reiz Mīloņus amatos stūmām. Vēlu mēs atjēdzamies Un brīnāmies grimasēm drūmām. Reiz devāmies Atmodas ceļā Cerībām naivām un šķīstām. Mīloņiem tas bij vien cirks, Bet tautai viss likās pa īstam. Cirks bij, kad sauca “jūs brīvi“. Cirks vien, kad rūpnīcas grāvām. Kad Latviju tirgoja svešiem, Mēs, klauni, paši to ļāvām. Mūs Mīloņi mala un šķēla Ar pārmaiņu ļodzīgo ratu. Kad Atmoda vērtās par jūgu, Mūs ielīksmoja ar latu. Atceros gaterī vīru, Kas bruses zāģēja klučos. Viņš piecīti cēla pie lūpām: Vai tiešām tik traks, ka to bučos? “Manas Latvijas latiņš“, Viņš teica, jo laimīgs bija. Kā mīļotās pastiepto roku Savu piecīti noskūpstīja. Man acīs sariesās miklums - Tā mīlēt jutos par knapu. Bet Latvijas latiņam drīz jau Mīloņi izraka kapu. No vienas nebrīves citā Mūs iebūra Atmodas burvis. Vienīgā brīvība tautai - Uz pasauli atvērtas durvis. Trīsdesmit gadus te Vergojam brīvības rēgam. Vai Mīloņu mērķis, lai VISI No Latvijas svešumā bēgam? Jā, latviski Mīloņi murgo Medijos savos un ziņās, Taču no latvietības Viņos nav bijis ne miņas. Anglība, briselība Vai jeņķība Mīloņu draivā. Vai tiešām to neredzi pati, Mana tauta, tik drūmā un naivā? “Mēs diženi, vareni esam“ - Reiz pirmdāma palaida muti. Zilajiem iededzot zaļo, Jo praidi - tas Mīloņiem kruti. Mūs dresē, lai ienīstam krievus, Lai iemīlam transcilvēkus. Pat baznīcas aizpirktām mutēm, Klusējot balsta šos grēkus. Būs poligons Sēlijā jaudīgs, (Sola drošību Mīloņi kvēli) Zem dižvaru uguns kur saguls Vēl vairoties spējīgie dēli. Ne mātes, bet feministes Grauž Latvijas pēdējās sijas - Pēc bērnu dvēselēm tiecas Mīloņu konvencijas. Ja kuņģis čemurā raujas, Tu zini, palīdzēs Smekta. Bet Saeima - saku, jo zinu, Ir tautai naidīga sekta. Prasu sev, neprasu tautai: Vai zemāk par zemi krist lejup? Kad atlaidīs esošo Saeimu, Kas notiks ar valdošo geju? Vai tādēļ reiz Baltijas ceļā Kā naivi zvirbuļi ņirbām, Lai onkuls liek onkulim vaigos, Bet tante tanti trin šķirbā? Paies svētki un Mīloņi vēsi Satups atpakaļ sektas beņķos, Klausīt ne tautas balsij, Bet tam, kas fabricēts jeņķos. Nav valsts, kuru varētu mīlēt. Ir Tēvzeme, tauta, kas jūgta Tik smagā un nešķīstā jūgā... Pat as'ra vairs neliekas rūgta. Tu rij to, rij tautiets to līdzās Vai plastmasas aliņā slīkņā. Es ticu tai tantiņai vagā, Kas, dārziņu ravējot, līkņā. Viņai viss jau ir skaidrs. Viņa klusē un salīdzina: “Laiks visos citos laikos Bij cilvēlu laiks“ - tā zina. Cik ļaužu pie sektas nama Pulcējas, plakātiem mājot? Maz vai necik, jo zina: Mūs čakarēs nepārstājot. Arī tas, tautiet, Mīloņu mērķis, Lai padoties kļūst tev par niķi, Lai apmaldies Raiņa priedēs Un zemākā zarā kar striķi. Ne cerēt, ka melnsvārči paglābs, Ne certēt uz nacionāļiem - Pie varas ir globāla sekta, Ko saukt var par dibenu brāļiem. Kad nogrāva Uzvaras stēlu, Lai nelien tur krievs ar neļķi, Pie Rīgas mērijas stalti Joprojām stāv latvju streļķi. Bij filma “Strēlnieku zvaigznājs“, Juris Podnieks ko darināja. Noskaties, padomā, letiņ, Kāda bij strēlnieku stāja. Arī Andra Slapiņa filmas Laiks skatīt par tautas dziesmām. Tās cauri padomju laikiem Mūs sildīja cerību liesmām. Arī padomju Latvijas dzejnieks Latvietis Vācietis Ojārs, Arī padomju dzejnieks Ziedonis Nelaida tautai iet bojā. Arī padomju Latvijas dziesmas No “Putekļainā“ skan “plaukta“. Tik dzīva bij mūsu tauta, Par kādu vairs netiek saukta. Neļausim viedtālrunim Pieaugt pie mūsu plaukstas. Neļausim lai mūsu sirdis Kļūst kā Mīloņiem aukstas. Visus uz kapiem mūs nesīs Vai paglabās necilā urnā. Kamēr vēl esam dzīvi, Teiksim tieši Mīloņiem purnā. Nelaimes pamatā - meli Jau no pirmo lēmumu dienas. Lasi taisnību vēstures acīs Un pārraksti uz savas sienas. Vai atstāt tik to, kas bijis Kopš maidana “Perestroika“? Padomā, pirms dali balvas: 85-tajā nomira Oika. Mīloņi negrib te mieru, Mīloņi kurina karu. Grib sarīdīt Latvijā visus Ar ļaunu un viltīgu varu. “Ja karš, tad ne vairs kā Otrais - Kā pēdējais, un nebūs vairs Latves“ - Vecā tantiņa domā, Grābjot lapas uz ošu gatves. Velc visus laikmetus kopā Un domā, tautieti, domā. Mums sirdsapziņa ir pāvests, Ne visiem viens pāvests Romā. Milda, kad pakājē tavā Svētku runu prezidents runās, Vai nedegs trīs tavas zvaigznes Lejup mesties svelošā dunā? Un ko tu, mana tauta, domā? Ja spēja mums tāda vēl piemīt. Cik dziļāk vēl godu savu Ļausim Tēvzemē iemīt? Pacelsim savas sirdis - Laiks neticēt Mīloņiem dīkiem! Un ticība, cerība Dievā Kļūs par brīvības darbarīkiem. Kaspars Dimiters Latvija * Mīloņi - tie, kas sakās mīlam valsti, bet dara visu, lai iznīcinātu gan valsti, gan tautu, gan Tēvzemi
