Guest
KAUJA PIE APŪZNIEKU MĀJĀM 1946. gada 1. janvārī Kabiles pagastā pie Apūzniekiem netālu no Rendas robežas notika viena no lielākajām kaujām starp nacionālajiem partizāniem un čekas jeb padomju okupācijas Valsts drošības komitejas vienībām. Partizāni, kuru vidū bija arī grupas komandieris Fricis Kārkliņš, aizbrauca pēc siena mežabrāļu zirgiem. Par komandieri viņš atstāja Ēvaldu Pakuli. Izlūki ziņoja, ka zemnīcām tuvojas čekas vienība. Pakulis pretī izsūtīja partizānu nodaļu – 25 labi bruņotus vīrus. Pretinieka lodes izdzēsa trīs cilvēku – Kārļa Kristolca, Emīla Šmita un Ādolfa Kūrēja – dzīvību, bet čekas pusē krita ap 50 vīru. Latvijas nacionālie partizāni - mežabrāļi (lietuviešu: miško broliai, igauņu: metsavennad) bija Igaunijas, Latvijas un Lietuvas partizāni, kuri izvērsa partizānu karu pret Padomju Savienību, kad tā Otrā pasaules kara laikā okupēja Baltijas valstis. Padomju Savienība pakļāva Baltijas valstis no 1940. līdz 1941. gadam, kā arī no 1945. gada. Mežabrāļu kustība turpinājās līdz 1956. gadam. Par mežabrāļiem dēvēja arī cilvēkus, kuri ilgāku laiku bija spiesti uzturēties mežos, izvairoties no represijām, vai iesaukšanas naidīgas varas karaspēkā. Viņi sevi dēvēja par brīvības cīnītājiem, mežiniekiem vai zaļajiem. Partizāni tiek saukti arī par mežabrāļiem, jo viņu apmešanās vietas bija galvenokārt mežos. Pamatojumu nacionālo partizānu kustībai deva «Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu» kuru 1944. gada 8. septembrī Rīgā pieņēma Latvijas Centrālā Padome. Vairāk par Apūznieku kauja: Tautasdziesmu “Asinsvārdi“ dzied folkloras grūpa Vilkači. DZIESMAS VĀRDI Šāva mani, dūra mani, Es nenieka nebēdaju, Izput tavi šāvumiņi, Nolūzt tavi duramie. Strauja teka Daugaviņa, Ka nevaru noturēt. Stiepu zaļu dzīpariņu, Noturēju Daugaviņ Trīs kārtāmi zelta josta, Ap resnoji ozloliņ. Ne tam līda svina lodes, Ne tērauda zobentiņš. Visi meži guni dega Visi ceļi atslēgām. Ar Dieviņa palīdzību, Visam gribu cauri tikt
